Peli satikām kādā Grīziņkalna mājas pagalmā bēdīgā stāvoklī – ar sāpīgās pinkās saķepušu kažociņu un slimu, uz āru izvalbījušos actiņu. Ar līdzcilvēku palīdzību kaķenīte nonāca klīnikā, kur slimā actiņa tika izoperēta un pinkainais kažociņš noskūts. Sākās skrējiens, lai glābtu redzi Peles otrā actiņā – vizītes pie oftalmologiem, medikamentu pilināšana un tablešu došana un, protams, ielas mežonītes, kas nokļuvusi nepazīstamā vidē un zaudējusi vienu no maņām, socializācija. Par laimi, pēc ārstēšanas redze deļēji atjaunojās, taču socializācija bija ļoooti lēna un ilga, paralēli ārstējot vēl dažas veselības likstas un nebūšanas.

Taču šis ir viens no stāstiem ar laimīgām beigām – šobrīd visi pārdzīvojumi aiz muguras un Pele ir kļuvusi par bezgala mīļu, rotaļīgu un priecīgu kaķenīti, kura jau saimnieko jaunajās mājās. Peles saimniece atsūtījusi vēstulīti par minces gaitām mājās:

“Sveicieni no Peles!

Pele savās jaunajās mājās ir jau divus mēnešus, un beidzot var teikt, ka viņa ir kārtīgi iejutusies. Pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu Pelei bija grūta, un sākumā viņa praktiski nepameta savu no segām veidoto migu, kur nu vēl viņai atvēlēto istabu dzīvoklī. Taču ar laiku Pele ir pieradusi pie jaunās mājvietas un kļuvusi tik droša un mīļa, ka reizēm pat piemirstas, ka viņa pasauli redz sliktāk nekā citi. No migas viņa ir pārvākusies uz centrālo vietu viesistabā – dīvānu, ko nu jau Pele uzskata par savu un kur visbiežāk mīl gulēt. Pele arī parādījusi savu rotaļīgo pusi – viņa bieži pa istabām dzenā savas rotaļlietas “pelītes” vai kādu nomaldījušos čību, kā arī mēdz nakts vidū uzsākt traku skriešanas tūri. Domājams, aktīvāka dzīvesveida dēļ Pelei arī izdevies nomest lieko svaru, kas noteikti nāks par labu viņas veselībai. Pelei gan diemžēl nākas reizi nedēļā apmeklēt veterinārārstu, lai ārstētu nieru mazspēju un mazasinību, bet šobrīd arī ar šo pārdzīvojumu viņa tiek galā gana labi. Bet pats galvenais – Pelīte ir apliecinājusi, ka ir bezgala mīļa un draudzīga mincenīte, kas labprāt ļaujas glāstiem un bužināšanai. Reizēm pat neticas, ka Pele ir tā pati kaķene, kas sākumā satrūkās no katras mūsu kustības vai izteiktā vārda. Mums ir liels prieks, ka varam dot mājas tik jaukam un brīnišķīgam kaķim!”

Vislielākais, sirsnīgākais paldies Vitai un Uldim, kuri uzdrīkstējās adoptēt kaķīti ar mazliet īpašākām vajadzībām un mazliet citādāku, bez tās vienas actiņas un otras, kas varbūt arī neredz tik labi, taču jaunajās mājās netraucē priecāties par dzīvi un saskatīt to, kas visvērtīgākais – saimnieku rūpes un mīlestību!